Jūsu sistēmas darbojas. Tās tikai nesarunājas savā starpā

Kāpēc tā notiek visiem

Neviens neizvēlas izolētas sistēmas. Tās rodas uzkrājoties. Rēķinu programmu nopērk, jo tā bija obligāta, CRM, jo pārdošanas komanda izauga, interneta veikalu, jo radās iespēja, un e-pasta rīku, jo mārketinga vadītājs to jau pazina. Katrs lēmums pats par sevi bija saprātīgs.

Tas, kam nekad nav bijis saimnieka, ir telpa starp tām. Un, tā kā šo telpu kādam bija jāaizpilda, to aizpildīja cilvēki, ar roku, nevienam nekad neizlemjot, ka būs tā.

Jautājums, ko uzdodam vispirms

Pirms jebko savienojam: kurš ir patiesības avots katram informācijas veidam?

Ja klients maina adresi, kur šī izmaiņa ir jāveic, lai tā būtu spēkā? Ja atbilde ir „atkarīgs” vai „visās”, integrāciju vēl nevar veidot, jo nav veida, kā atrisināt konfliktus. To izlemt ir apnicīgi, tas izraisa strīdus, un tā ir atšķirība starp integrāciju, kas turas, un tādu, kas visu laiku rada dublikātus.

Kā mēs savienojam

Ar notikumiem, kad vien iespējams. Kad kādā sistēmā kaut kas notiek, tā paziņo, un informācija uzreiz dodas tālāk. Tas ir ātrāk un patērē mazāk.

Ar periodisku sinhronizāciju, kad notikumu nav. Ik pēc piecām minūtēm, reizi stundā, reizi dienā. Izvēlas pēc reālās steidzamības, nevis pēc tā, kas šķiet labāk.

Ar atkārtotu apstrādi, vienmēr. Pakalpojumi pārstāj darboties, savienojumi pārtrūkst, atbilde aizkavējas pārāk ilgi. Viss, ko veidojam, ar to rēķinās un mēģina vēlreiz, ar pieaugošu gaidīšanas laiku, un brīdina cilvēku, kad padodas.

Biežākais gadījums: vietne, kas nesarunājas ar pārējo

Piemērs, kas parādās visbiežāk, ir arī dārgākais zaudēto iespēju ziņā. Kāds aizpilda veidlapu vietnē. Tam, kam vajadzētu notikt: izveidots ieraksts, tūlītējs paziņojums tam, kurš atbild, ieplānota turpmākā saziņa un mērīšana.

Parasti notiek tā, ka e-pasts nonāk koplietotā pastkastē. Ja īstais cilvēks to neredz, neviens cits nezina, ka tas ir bijis. Tāpēc vietnes un klientu piesaisti mēs praksē uztveram kā integrācijas jautājumu.